· Atjaunināts

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja dažādu cilvēku pēdējā laikā sniegtie skaidrojumi par jēdzienu "vadīšana". Vadīšana ir jēdziens, kura skaidrojumu jautāts ikviens ir gatavs drosmīgi sniegt atbildi. Novērojumi tomēr ir apstiprinājuši, ka divas vienādas atbildes atrast nemaz nav viegli.
Sīkāk nekavējoties pie dažādu skatījumu maldīguma vai kļūdainības, mēģināšu sniegt dažus salīdzinājumus un skaidrojumus šim no vienas puses sarežģītajam, bet no otras puses tik plaši izplatītajam un elementārajam jēdzienam, kāds ir vadīšana.
Tāpat kā katrai lietai ir cēlonis, to var teikt arī par jēdziena "vadīšana" ieviešanu. Aristotelis ir teicis: "Cēloņa noskaidrošana, kāpēc konkrētais priekšmets vai jēdziens pastāv, ir izziņā galvenais", un vadīšana kā process ir izziņas process.
Ja vadīšana nevarētu būt skaidri un viennozīmīgi saprotama, tad nebūtu vajadzības arī lietot šo jēdzienu. Diez vai kāds šaubās, ka ķīmiķis, sākot eksperimentu, izejvielām vāc šķidrumus nevis pēc to krāsas, smaržas, daudzuma, patīkamības vai tamlīdzīgi, bet gan pēc sastāva, iedarbības utt. Proti, nevis vienkārši šķidrumus, bet ļoti konkrētus šķidrumus. H2SO4 vienam ķīmiķim nav viens, bet citam – kaut kas cits. Viņiem nav arī savstarpējas vienošanās, ka visu, kas saistīts ar šķidrumiem, sauksim par H2SO4 vai otrādi. Neatkarīgi no tā, vai aplūkojamais objekts ir materiāls vai ne, aplūkojamā objekta konkretizēšana abos gadījumos ir būtiska.
Izplatītie priekšstati par vadīšanu un vadīšanas jēdzienu bieži ir vai nu pašu izdomāti, vai atvasināti no personiskās pieredzes kaut kā darīšanā. Kā vienu šādu piemēru var minēt jēdzienu no kāda pazīstama Igaunijas vadības konsultanta konspekta: "Vadīšana, kā zināms, ir rezultātu sasniegšana ar citu cilvēku palīdzību". To var izmantot kā labu piemēru, jo paša radīts jēdziens tiek pasniegts kā visiem zināma un atzīta patiesība. Diemžēl tas nav ne visiem zināms, ne arī pēc būtības pareizs. Šādi maldi lielā mērā rodas tāpēc, ka pēdējo gadu desmitu laikā lielākā daļa ar vadīšanu saistītās literatūras ir iegūta no pozitīvistiskās sabiedrības un tieši tulkota igauņu valodā. Šie skatījumi ir vienpusīgi, tos lielākoties sastādījuši cilvēki ar psiholoģijas izglītību, un tajos bieži sastopami arī vārdu kļūdaini tulkojumi. Vairākos gadījumos tie ir arī veiksmīgu cilvēku pieredzes apkopojumi. Aprakstīta ir darbība un sasniegtais, kas kādreiz, kaut kur noteiktā konkrētā vidē un kādā fiksētā brīdī noticis.
Rezumējot var teikt, ka, aplūkojot pēdējo gadu desmitu literatūru par vadīšanu, tās lielākajā daļā apgalvots, ka nepieciešams veikt dažādas darbības, kas saistītas ar cilvēkiem un cilvēku ietekmēšanu. Neapšaubāmi ir svarīgi paturēt prātā, ka bez labas komandas neviena organizācija nevar labi darboties. Diemžēl ar to vien nepietiek. Tikpat svarīgs ir viss, kas atkarīgs no cilvēkiem, kā arī tas, no kā atkarīgi cilvēki – viņu aktivitāte, ieinteresētība, spējas, griba utt. No tā izrietošais secinājums izceļ apstākli, ka ar cilvēkiem saistītie aspekti vadīšanā jāuzskata par pietiekami svarīgiem, jo pārvaldīšana (kas ietver iesaistīšanu, iedvesmošanu, atzinību, atbalstu u. c.) ir viena no vadīšanas daļām.
Kāpēc tas viss ir tik svarīgi, ka mēs par to runājam?
Svarīgi saprast, ka viss, ko mēs darām, nav vadīšana, taču tas tā vai citādi ir cieši saistīts ar vadīšanu, ir no vadīšanas atkarīgs un vadīšanu ietekmē. Jāzina, ka cilvēkus vadīt nav iespējams, izņemot sevi pašu. Attiecībā uz citiem uzmanības centrā ir pārvaldīšana, un par darbībām uzskatām visu, no kā pārvaldīšana ir atkarīga un kas savukārt ir atkarīgs no pārvaldīšanas.
Vadīt var tikai procesus. Tā kā arī process ir jēdziens, kuram var sastapt vairākas interpretācijas, precizēšu arī to. Process ir laikā secīgu notikumu nepārtraukta virkne. Vienkāršoti var teikt, ka vadīšanas un ar vadīšanu saistītu darbību ir daudz. Dažas svarīgākās no tām ir pagātnes un tagadnes analīze. Nākotnes prognozēšana. Balstoties uz zināšanām, prasmēm, pieredzi un daudz ko citu un atbilstoši vajadzībām – mērķu izvirzīšana un virziena noteikšana. Mērķu sasniegšanai nepieciešamo resursu iegūšana un apstākļu radīšana to izmantošanai. Cilvēku iesaistīšana kopīgā darbībā utt. utt. Vadīšana ir multikomplekss process, kas sastāv no pamatprocesa un vairākiem atzarojuma, blakus, palīg-, atbalsta un papildu procesiem, un, iespējams, arī no citiem procesiem.
Tas, cik vadīti vai nepietiekami vadīti ir procesi, kuros mēs piedalāmies, ir atkarīgs no tā, cik spējīgi ir cilvēki, kas attiecīgajā procesā piedalās. Vai viņiem ir pietiekamas paredzēšanas un atpazīšanas spējas. Kāda ir viņu attieksme pret izvirzīto mērķi un problēmu jeb pretrunu starp vēlamo un esošo. Cik liela ir viņu spēja nodoties un vēl daudz kas cits.
Cenšoties radīt kādas pārmaiņas vai rosināt attīstību, mēs sākam jaunu procesu, kura gaitu un rezultativitāti virzām ar savu plānošanu un darbību.
Kā tad process kļūst vadāms un kas vadītājam jāspēj ņemt vērā saistībā ar vadīšanu?
Tikai tādu vadītāju, kurš ir pietiekami informēts, izglītots, pieredzējis, kurš nošķir būtisko no šķietamā, iespējamību no īstenības, nepieciešamību no nejaušības, saturu no formas, atsevišķo no vispārīgā, cēloni no sekām un zina, ka dažkārt sekas var būt cēlonis, zina, ka kvalitāti nevar izmērīt, atšķir rezultātus no sekām utt. Tikai tādu vadītāju var uzskatīt par spējīgu un labu vadītāju. Tas ir tāpēc, ka kā vadītāji mēs ar visām šīm īpašībām esam saistīti ik dienu, taču visus šos aspektus bez ārkārtīgi asas acs un ļoti rūpīga novērojuma nav iespējams pamanīt. Tomēr tas viss ir priekšnoteikums, lai procesus būtu iespējams padarīt vadāmus un vadītājs kļūtu par procesa īsto vadītāju.
Ikviens no mums var sākt vadīt kādu procesu, taču par vadītāju kļūst laika gaitā, un paredzēšanas spēju, ko uzskata par izglītības mērauklu, nevar apgūt vienas nakts laikā – tā veidojas mācīšanās, pētīšanas, pieredzes, radīšanas un daudzu citu darbību mijiedarbības rezultātā. Ja mēs to spējam, varam lepoties ar sevi un apņemties dalīties arī ar citiem tajā, ko esam sasnieguši un uzzinājuši.
Rakstu sagatavoja Maario Laas, Wisecounter valdes priekšsēdētājs