· Atjaunināts

Droši vien neviens Igaunijas uzņēmējs, kas aktīvi darbojas Zviedrijā, nav palaidis garām, ka no 2021. gada janvāra Igaunijas uzņēmējiem, kas darbojas Zviedrijā, stājās spēkā jaunas nodokļu izmaiņas. Sāka darboties jauni darbaspēka aplikšanas ar nodokļiem noteikumi. Tika ieviests jēdziens „economic employer” jeb „faktiskais darba devējs”. Ar šo jauno jēdzienu vēlas ierobežot to, ka ārvalstu uzņēmumi ļaunprātīgi izmanto 183 dienu darba noteikumu, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas darbu veikšanas valstij, proti, Zviedrijai.
Nodokļu izmaiņu rezultātā Zviedrijā ļoti daudziem ārvalstu uzņēmumiem ienākuma nodoklis par Zviedrijā nosūtītajiem darbiniekiem Zviedrijā jāmaksā daudz agrāk nekā iepriekš. Tāpat ir sākts stingrāk piemērot ārvalstu uzņēmumu pienākumu reģistrēties F-skatt. Atbildība ir uzlikta Zviedrijas uzņēmumiem – tiem jāietur 30% no rēķina, ko izrakstījis uzņēmums bez F-tax reģistrācijas. Rezultātā Zviedrijas uzņēmumi nesāk sadarbību ne ar vienu uzņēmumu, kuram nav F-skatt.
Darbinieku ienākuma nodoklis Zviedrijā vai Igaunijā – kā rīkoties?
Daudzi ārvalstu uzņēmumi norīkoja darbiniekus uz Zviedriju un nemaksāja ienākuma nodokli Zviedrijā, atsaucoties uz 183 dienu noteikumu, kas ļauj ārvalstu uzņēmumiem turpināt maksāt ienākuma nodokli no darbinieku algām savā mītnes valstī tik ilgi, kamēr darbinieks neuzturas Zviedrijā vairāk par 183 dienām. Jaunās nodokļu izmaiņas Zviedrijā nozīmē, ka tagad SKV (Zviedrijas Nodokļu aģentūra, Skatteverket) pieprasa, ka gadījumā, ja „faktiskais darba devējs” ir Zviedrijas uzņēmums, kuram ārvalstu uzņēmums pārdod savus pakalpojumus, 183 dienu noteikumu izmantot nevar. Kopš janvāra sākuma par faktisko darba devēju uzskata to uzņēmumu, kas:
– faktiski uzņemas algu izmaksas; – nodrošina darbiniekus ar darbarīkiem un darba materiāliem; – nosaka, cik darbinieku darbu veikšanai tiek izmantots un kādas kompetences darbinieki kur tiek nodarbināti; – izlemj, kam ir tiesības veikt kādus darbus un kam ir tiesības izbeigt sadarbības līgumu; – nosaka atvaļinājumus un darba grafikus; – kam ir tiesības piemērot darbiniekiem disciplinārsodus.
Pamatojoties uz šiem kritērijiem, šķita, ka ir diezgan daudz situāciju, kurās Igaunijas uzņēmumu, kas nosūtījis savus darbiniekus uz Zviedriju, var uzskatīt par faktisko darba devēju. Zviedrijas klients pasūta pakalpojumu un ar to saistīto rezultātu, un tā ir Igaunijas uzņēmuma atbildība, kā sasniegt vēlamo rezultātu. Proti, Zviedrijas klients bija minimāli iesaistīts darbu izpildes organizēšanā.
Taču šogad dažādu iestāžu (SKV, ID06, arodbiedrības) darbība un noteikumu piemērošana ir radījusi situāciju, kurā visiem iepriekš minētajiem kritērijiem, nosakot faktisko darba devēju, ir maza nozīme. No jaunā gada sākuma tiek izmantots kritērijs, kas rada situāciju, kurā Igaunijas uzņēmumam ir gandrīz neiespējami sevi uzskatīt par faktisko darba devēju.
Saskaņā ar jaunajiem kritērijiem faktiskais darba devējs ir uzņēmums, kas ir atbildīgs par darbu veikšanas vietu
SKV argumentē, ka galvenais noteicējs tam, kas ir faktiskais darba devējs, ir tas, kuram pieder, kurš ir atbildīgs par vai gūst labumu no tā, kas tiek darīts darba vietā, kur viņš ir nolīgis ārvalstu uzņēmumu veikt darbus. Veco kritēriju „kas nosaka, kurš kādus darbus veic” SKV interpretē tā, ka Zviedrijas uzņēmums tomēr netieši izvēlas, kurš veic darbus tā objektā, pat ja pakalpojuma sniedzējs no saviem darbiniekiem izvēlas, kurš ko dara. Zviedrijas klients netieši izvēlas visus Igaunijas uzņēmuma darbiniekus strādāt savā darba vietā/objektā. Jaunie noteikumi ir padarījuši ārvalstu uzņēmumiem gandrīz neiespējamu izvairīties no aplikšanas ar nodokļiem Zviedrijā.
NOTEIKUMS: ja Zviedrijas klients ir faktiskais darba devējs, ārvalstu uzņēmumam, kas sniedz pakalpojumus Zviedrijas klientam (kas tiek veikti Zviedrijas teritorijā), ir jādeklarē un jāmaksā savu darbinieku algu ienākuma nodokļi, sākot ar 46. darba dienu, izņemot gadījumu, ja darbi ilgst vairāk nekā 15 dienas pēc kārtas. Katrā kalendārajā gadā katrs darbinieks drīkst nostrādāt ne vairāk kā 45 darba dienas, pirms rodas nodokļu pienākums. Tas nozīmē, ka dienas, kurās darbs netiek veikts (piemēram, nedēļas nogales), netiek ieskaitītas.
Kādas reģistrācijas ir nepieciešamas?
Daudzi Igaunijas uzņēmumi, kas dodas darboties uz Zviedriju, ir saistīti ar būvniecības nozari, mežsaimniecības nozari un citām nozarēm, kurās darbs ir fizisks un notiek uz vietas. Šiem uzņēmumiem 99% gadījumu uzņēmumam jāreģistrē:
F-skatt: apliecinājums, ka uzņēmums pats maksā savu darbinieku nodokļus. Tas parāda Zviedrijas klientam, ka viņam nav jāuztraucas, ka SKV par no viņa pirktajiem pakalpojumiem sāks pieprasīt ienākuma nodokļu un sociālo iemaksu samaksu.
Darba devēja reģistrācija: ļauj Igaunijas uzņēmumam deklarēt un maksāt darbaspēka nodokļus Zviedrijā.
A-skatt vai SINK-skatt: šīs reģistrācijas ir paredzētas katram atsevišķam darbiniekam un ļauj uzņēmumam maksāt darbinieka ienākuma nodokli Zviedrijā. A-skatt reģistrāciju veic darbiniekiem, kuri uzturas Zviedrijā ilgāk par 6 mēnešiem 12 mēnešu periodā. A-skatt ienākuma nodokļa likmi aprēķina, pamatojoties uz Zviedrijas nodokļu tabulām (proti, pēc Zviedrijas standarta nosacījumiem), ja uzņēmumam ir pastāvīgā pārstāvniecība. Ja uzņēmumam nav pastāvīgās pārstāvniecības, likme ir 30%. SINK-skatt piesaka tiem, kuri uzturas Zviedrijā mazāk par 6 mēnešiem. Saskaņā ar SINK-skatt noteikumiem ienākuma nodokļa likme pastāvīgās pārstāvniecības gadījumā ir 25%, bez tās – 0%. Pēdējā gadījumā pievienošanās Zviedrijas nodokļu sistēmai nenotiek, un tāpēc netiek izsniegts arī pagaidu personas kods, kas savukārt apgrūtina ID06 karšu pieprasīšanu. Gan A-skatt, gan SINK-skatt reģistrācijas (ņemot vērā pastāvīgās pārstāvniecības nosacījumu) noved pie tā, ka Zviedrijas Nodokļu aģentūra izsniedz darbiniekam pagaidu Zviedrijas personas kodu, ar kura palīdzību var deklarēt un maksāt darbinieka ienākuma nodokli. Uzņēmumiem, kas darbojas citās jomās, bieži vien ir nepieciešamas tās pašas reģistrācijas, taču atkarībā no situācijas var būt citas nianses.
Nodokļu izmaiņas Zviedrijā – kādi ir izņēmumi?
Ārvalstu uzņēmumi, kas nolīgti Zviedrijā sniegt pakalpojumu citam ārvalstu uzņēmumam, kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības, vairumā gadījumu var darboties pēc vecajiem 183 dienu noteikumiem un turpināt maksāt ienākuma nodokli Igaunijā, taču arī tur ir svarīgas nianses, kas jāņem vērā.
Ko nodokļu izmaiņas Zviedrijā nozīmē Igaunijas uzņēmējam?
Daudzi cenšas izvairīties no situācijas, kad jāiepazīstas ar divu dažādu valstu nodokļu noteikumiem, grāmatvedības praksi un citiem apstākļiem. Tas ir saprotami, jo darbošanās divās valstīs un ar to saistīto birokrātisko noteikumu ievērošana rada gan finansiālas, gan laika papildu izmaksas. Tajā pašā laikā skaidrāka jauno noteikumu piemērošana rada skaidrāku situāciju, jo ir mazāk pelēko zonu un mazāk šaubu par to, kā būtu jārīkojas.
Mūsu ieteikums Igaunijas uzņēmējam ir rēķināties ar to, ka ar katru dienu Zviedrijas Nodokļu aģentūras darbība kļūst arvien efektīvāka, un uzņēmējam, kurš vēlas doties uz Zviedriju veikt darbus, būtu jāuzskata par pašsaprotamu, ka, darbojoties Zviedrijā, viņam jāievēro arī no Zviedrijas tiesību aktiem izrietošās normas. Tas prasa savlaicīgu plānošanu pirms ienākšanas Zviedrijas tirgū, jo pirms darbu uzsākšanas tur uzņēmumam jāveic vairākas dažādas reģistrācijas, bez kurām pareiza darbu veikšana nav iespējama.